Steidzami jānovērš neprecizitātes Energoefektivitātes likumā

Steidzami jānovērš neprecizitātes Energoefektivitātes likumā

Ir pagājis teju gads, kopš 2016. gada martā stājās spēkā Energoefektivitātes likums, taču šobrīd jau ir skaidrs, ka tajā nepieciešami precizējumi daļā, kas skar daudzdzīvokļu mājas kā lielos elektroenerģijas patērētājus. Situācija, kad nekustamo īpašumu pārvaldīšanas uzņēmumiem pieprasa energoauditu un rīcību energoefektivitātes paaugstināšanai ir absurda! Steidzami ir jāsakārto energoefektivitātes likums, novēršot situāciju, ka dzīvojamo mājo pārvaldniekam, kas ir tikai samaksas par energopatēriņu starpnieks, jāsāk domāt, kā optimizēt iedzīvotāju elektrības tērēšanas apjomus.

 

Proti, saskaņā ar Energoefektivitātes likumu, komersants, kura ikgadējais elektroenerģijas patēriņš pārsniedz 500 megavatstundu (MWh), uzskatāms par lielo elektrības patērētāju. Tam ir pienākums veikt vairākas darbības, kas nodrošinātu efektīvāku enerģijas tērēšanu — jāievieš sertificēta energopārvaldības sistēma, jāveic regulāri energoauditi vai, ja tas nav iespējams, jāmaksā energoefektivitātes nodeva.

 

Jādomā, nebūs neviena, kas apšaubīs ideju, ka energoietilpīga biznesa īpašniekiem ir jādomā par efektīvu elektrības izmantošanu. Taču izrādās, par lielo elektrības patērētāju visai viegli var kļūt arī … daudzdzīvokļu ēka un tās pārvaldnieks. Īpaši jaunie projekti, kur mājokļu īpašnieki vai attīstītāji jau celtniecības procesā deleģē pārvaldniekam pienākumu uzturēt attiecības gan ar sistēmas operatoru A/S “Sadales tīkls”, gan ar elektrības piegādātāju. Proti, pārvaldnieks slēdz līgumu par enerģijas sadali un piegādi visiem dzīvokļiem, norēķinās ar “Sadales tīklu” un ražotāju, pēc tam iekasē naudu no iedzīvotājiem. Māju iemītnieku lielākais ieguvums ir zemāka elektrības cena, jo iepirktie apjomi ir lieli (HAUSMASTER gadījumā — apmēram 1000 MWh mēnesī), un ražotāji piedāvā patiešām labus nosacījumus. Turklāt liela daļa iedzīvotāju novērtē ērtības, proti, visas ar dzīvokli saistītās izmaksas ir iekļautas vienā rēķinā — gan siltums, gan ūdens, gan elektrība, gan atkritumu izvešana.

 

Taču, kā minēts iepriekš, mājas kopumā patērē ļoti daudz elektrības, tādēļ šādā situācijā tās automātiski kļūst par lielo elektroenerģijas patērētāju. Precīzāk, par lielo elektroenerģijas patērētāju automātiski kļūst namu pārvaldnieks, kuru dzīvokļu īpašnieki ir pilnvarojuši slēgt līgumu par elektrības piegādi. HAUSMASTER kopumā apsaimnieko aptuveni 200 māju, lielākā daļa no tām ir pilnvarojusi mūs noslēgt līgumu par elektrības piegādi. Mūsu klienti kopumā gadā patērē vairāk nekā 10 000 megavatstundu.

 

Un šīs ir īstas lamatas pārvaldniekam, jo kaut arī tā uzdevums un bizness ir rūpes par iespējami labāku mājas apsaimniekošanu, iespēju ietekmēt iemītnieku dzīves veidu, paradumus un elektrības patēriņu faktiski nav. Protams, mēs varam ik stāvā izvietot aicinājumus taupīt elektrību un izvēlēties modernākās spuldzītes, taču pārvaldnieks rīcībā nav mehānismu, kā ietekmēt reālo elektrības patēriņu. Tāpat pārvaldniekam būtu grūti ietekmēt dzīvokļu īpašnieku vai attīstītāju lēmumu par to, kā būvēt ēkas energopārvaldības sistēmu. Atbilstoši Energoefektivitātes likumam, lielajiem elektroenerģijas patērētājiem ir jāievieš un jāuztur sertificēta energopārvaldības sistēma, kura aptver vismaz 90 procentu no gala patēriņa. Faktiski teju nekas no iepriekš minētā neattiecas uz pārvaldnieka kompetenci.

 

Turklāt pārvaldnieks pats kā organizācija elektrību tērē ne vairāk un ne mazāk kā jebkurš cits līdzīga lieluma birojs, un no šāda viedokļa nekādi nebūtu uzskatāms par lielo patērētāju. Piemēram, HAUSMASTER birojā mēnesī tērējam tikai 7,5 MWh.

 

Jāsaka, šī nav nerisināma problēma. Ļoti vienkārši — Energoefektivitātes likumā būtu jāveic izmaiņas, kas tā darbību neattiecina uz daudzdzīvokļu mājām un to pārvaldīšanu gadījumos, ja tās ir pilnvarojušas apsaimniekotāju slēgt līgumu par elektrības piegādi savā vārdā. Proti, būtu jāparedz izņēmumi gadījumos, kad elektroenerģijas lietotājs elektroenerģiju nodod citiem apakšlietotājiem. Jo ir skaidrs, ka vienā daudzdzīvokļu mājā ir vairāki desmiti elektroenerģijas patērētāju, kas savu ērtību labā ir apvienojuši iepirkumu, taču pilnvaroto personu nekādi nevar uzskatīt par vienu lielo patērētāju. Taču patlaban sanāk, ka labāk organizēta apsaimniekošana rada iedzīvotājiem un pārvaldniekam papildu rūpes vai liekus izdevumus. Tas būtu jānovērš iespējami ātrāk.